Valmieras Olimpiskā centra SPORTA FESTIVĀLĀ, kas risinājās šī gada februārī, iepazīstinājām ar visdažādākajām aktīva un veselību veicinoša laika pavadīšanas iespējām klātienes nodarbībās. Gatavojoties 2025. gada festivālam, vēlamies iepazīstināt ar Valmieras novada un tuvējās apkārtnes iedzīvotāju aktīva dzīvesveida pieredzes stāstiem, lai atkal un atkal iedvesmotu iekļaut savā ikdienā aktivitātes, kas uzlabo gan fizisko, gan emocionālo labsajūtu!
Turpmāk ik nedēļu Valmieras Olimpiskā centra Facebook lapā publicēsim aktīvo līdzcilvēku stāstus – ar ko viņi nodarbojas un kāpēc to dara. Aktīva dzīvesveida iedvesmas stāstu sērijas aizsācēji ir valmierieši – Kažmeru ģimene. Viņi ir fantastisks piemērs, kā apvienot kvalitatīvu brīvā laika pavadīšanu ar aktīvu dzīvesveidu un, galvenais – visiem kopā!
Arturs no “pilnīga neskrējēja” nu aizvada 6-7 treniņus nedēļā noskrienot 80-100 km un ņem dalību ultramaratonos (distance virs 42 km). Liāna skrien savam priekam un veselībai, un priecājas, ka uz krosiņu līdzi piesakās Marks (9 gadi) vai Kurts (6). Visi kopā viņi apceļo gan Latviju, gan dodas arī tālākos braucienos, lai piedaloties “Stirnu bukos” un citos ar skriešanu saistītos pasākumos. Ar Kažmeru ģimenes stāstu dalās Liāna.
Kurš no jums sāka skriet pirmais?
Pirmā skrējēja mūsu ģimenē esmu es. Skolas rudens krosos un vieglatlētikas sacensības pagāja mani pamatskolas un ģimnāzijas gadi. Pēc augstskolas atkal atsāku skriet krosiņus, bet nu jau savai labsajūtai, ne sacensību garam un rezultātam. Tā arī esmu turpinājusi ar intensīvāku un mazāk intensīvu skriešanas režīmu, ko pati sev pieregulēju.
Arturu, šķiet, vairs nevar dēvēt par skriešanas entuziastu, viņš ir jau citā līmenī. Tomēr arī, cik dzirdēts, izaudzis no “pilnīga neskrējēja”. Kad viņš aizsāka nodarboties ar skriešanu un līdz kāda līmeņa sacensībām šajos gados ir “aizskrējis”?
Ar vīru esam kopā jau 14 gadus. Arturs manam hobijam, kas nu jau ir mūsu dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa, pievērsās pirms 6 gadiem. Jāatzīst, ka pa šo laiku distancēs, treniņu regularitātē un sacensībās mani krietni apsteidzot. Kas ir interesanti – pirms tam viņam skriešana šķita samērā muļķīga padarīšana. Līdz tam priekšroku dodot treniņiem svaru zālē, boksam, futbolam, ūdens sportam.
Piedzimstot mūsu otrajam dēlam Kurtam (6 gadi) un strādājot pilnas slodzes darbu, lai neatņemtu brīvo laiku no ģimenes dzīves, Arturs uzsāka “5AM club” pieeju (pasaulē populāra pieeja ieviešot agras celšanās paradumu, paaugstināt produktivitāti) un meklēja iespējas sportot agri no rīta.
Diemžēl tik agri no rīta Valmierā nebija pieejamas sporta zāles. Atlika vien sportot “uz ielas” un tā Arturs negribīgi nolēma pievērsties skriešanai. Viņu motivē mērķis un rezultāts. Tā, cilvēks, kam “kopš skolas besī skriet”, atrada internetā treniņu plānu 8 nedēļām un vēl pirms Kurts svinēja 3 mēnešu jubileju, Arturs pieveica savu pirmo Rīgas pusmaratonu (21 km). Ar to viss sākās…
Pēc pusmaratona sekoja pirmie skriešanas seriāla “Stirnu buks” posmi, ar kuriem kļuva skaidrs, ka viņam tuvāki ir tieši taku skriešanas maršruti, ne asfalts. Turklāt – jo garāki, jo labāk, tā iepazīstoties ar ultramaratonu distancēm (virs 42 km).
Arturs jau vairāk nekā divus gadus pats pēc savas iniciatīvas organizē “Pirmdienas kopskrējienus”, kuriem bez maksas var pievienoties ikviens interesents – katru pirmdienu, plkst. 18.30 ar startu pie Jāņa Daliņa sporta kompleksa. Bez maksas, bez pieteikšanās – tā ir iespēja ikvienam, ja nezini kur skriet, gribas kompāniju, iedrošinājumu.
Kā šai nodarbei pievērsusies nu jau visa Kažmeru ģimene, tostarp arī Marks (9) un Kurts (6)?
Jau pirmajā “Stirnu bukā”, kur skrēja Arturs, bērnu skrējienā piedalījās tobrīd trīsgadīgais vecākais dēls Marks. Arturs startējis ne vien Latvijas, bet arī ārvalstu sacensībās. Augstākais sasniegums – 1. vieta Lofoten Ultra-Trail “Arctic Triple” sacensībās Norvēģijas kalnos šī gada jūnijā, pieveicot 88 km trasi kalnos ar ~4000 augstuma metriem 10h 45min.
Bērni līdz ar to devušies līdzi uz lielāko daļu tēta sacensībām, jutuši līdzi un paši izrādījuši interesi skriet “Stirnu buka” bērnu distancē “Susurs”. Gandarīti par pūliņiem un medaļām. Tā kā katru dienu redz, ka sportošana ir vecāku ikdienas sastāvdaļa, tad pieņem to kā normu. Pa laikam paši piesakās līdzi treniņā izskriet vai izbraukt ar riteni. Nekad neesam uzstājuši sportošanu. Bērni paši vēlas iesaistīties. Marks 2 gadus apmeklēja arī Vieglatlētikas treniņus Valmieras bērnu un jaunieši sporta skolā un ar diplomiem startēja sacensībās, šobrīd gan ar savu spēcīgo skriešanas un izturības bāzi pievienojies futbola komandai. Neatlaidība, kaut ar sakostiem zobiem, ir tas, ko viņi ir redzējuši tēta sacensībās. To pārņem arī sev – viņi nepadodas! Un to redzēt savos bērnos ir īpašs prieks. Vienmēr atgādinām, ka mēs katrs pats esam sev vislielākais cīņubiedrs. Neatkarīgi no tā, kura vieta ir sacensībās, galvenais, vai pats izdarījis labāko, ko spējis un sevi, savu grūtumu pārvarējis. Tad tā ir SAVA uzvara, neatkarīgi no citu sasniegumiem. Bērni ir vecāku spogulis, gribam to vai nē.
Kāpēc jūs skrienat darbadienu vakaros, kad visi kopā dīvānā varētu paskatīties kādu seriālu un brīvdienās braucat pa visu Latviju piedaloties skriešanas seriālos un maratonos? Kur ir tas “kaifs”, kā to noķert?
“Dīvānā sēdētāji” vienkārši pa dzīvi neesam. Vienmēr alkstam pēc kādiem tuvākiem vai tālākiem piedzīvojumiem. Daudz strādājam, kopā būvējot savu ģimenes biznesu, tad katru brīvo minūti gribas pavadīt kvalitatīvi. Tad attiecīgi daļa laika tiek veltīta sportiskām aktivitātēm, lai varam justies spēka pilni un enerģiski, pie reizes no pleciem noveļot ikdienas raizes un burtiski izvēdinātu galvu skrienot. Tad varam pievērsties arī kvalitatīvam laikam visiem kopā ģimenē. Varētu šķist, ka skriešana ikdienā atņem spēku, bet ir gluži pretēji – tā uzpilda baterijas ar dopamīnu, izstrādā negatīvo un uzlabo pašsajūtu. Simtkārt pārbaudīts!
Braukāšana pa sacensībām nedēļas nogalēs ir lielisks veids, kā apceļot Latviju, ko citkārt nemaz nesanāk saplānot. Esam šādi iepazinuši dažādas skaistas vietas Latvijā. Arī bērniem ir iespēja pieredzēt mūsu skaisto zemi. Protams, neslēpsim, ka pēdējo gadu ģimenes ceļojumi ir tikuši pieskaņoti uz vietām, kur notikušas Artura sacensības vai tās ir lieliski piemērotas, lai viņam būtu, kur veikt skriešanas treniņus.
Skriešana ir daļa mūsu dzīvesveida. Grūti to nosaukt par hobiju. Citam tā ir ikdienas “Panorāma”, mums – ik dienu izkustēties, lai būtu veseli, stipri kā fiziski, tā mentāli. Arturs skrien 6-7 reizes nedēļā, noskrienot vidēji 80-100km. Ja viņš varēja te nonākt “no-ne-kā”, tad Tu arī vari. Mūsu dzīve ir mūsu izvēļu un lēmumu apkopojums.
Tas “kaifs” ir justies spēcīgi, enerģiski, būt par piemēru saviem bērniem, iedvesmot izkustēties vēl kādu. “Kaifs” ir tad, kad ir bijis nogurums un piezogas slinkums iziet ārā paskriet, bet tomēr to pieveikt, uzvilkt krosenes un doties. Tad ir tas “dubultkaifs”, ka Tu izdari izvēli par labu sev un gūsti gandarījumu. Ticu, ka tas norūda raksturu ne tikai attiecībā uz skriešanu, bet ieliek “nepadošanās failu” arī citās ikdienas izvēlēs un lēmumu pieņemšanā darbos vai sadzīvē.
Priecāsimies, ja padalīsies arī ar savu aktīvā dzīvesveida pieredzi, sūtot atbildes pāris teikumos uz sekojošiem jautājumiem:
– Kā aizsāki nodarboties ar konkrēto aktivitāti?
– Kāpēc ar to nodarbojies?
– Kā tu iedvesmotu pievērsties aktīvākam dzīvesveidam tos, kuri brīvo laiku labprātāk pavada dīvānā?
Atbildes, kopā ar foto, sūti uz ruta.lapina@valmierasoc.lv.
